Zīmju valoda

Zīmju valoda ir valoda, kura verbālās komunikācijas vietā izmanto manuālo komunikāciju. Zīmju valoda ir dabiska nedzirdīgo cilvēku sazināšanās forma, strukturāli sarežģīts sistemātisks komunikācijas līdzeklis. Tā ir patstāvīga saziņas sistēma pielīdzināma jebkurai verbālajai valodai, piemēram, latviešu, krievu, angļu u.c. Tai ir raksturīga sava, no verbālās valodas atšķirīga gramatiskā struktūra. Minimālā nedzirdīgo zīmju valodas vienība ir žests jeb manuālā zīme, kas kalpo kā patstāvīga informācijas nesēja.  Manuālās zīmes veidojot vienlaicīgi tiek kombinēta pirkstu un rokas forma, rokas stāvoklis attiecībā pret runātāja ķermeni, zīmes izvietojums telpā un kustība. Viena zīme spēj aizstāt vairākus semantiski atšķirīgus vārdus, piemēram, priekšmeta un darbības apzīmējumus. Zīmju valodā jebkurš stāstījums tiek veidots no izteikumiem, kas tiek veidoti saskaņā ar noteiktiem gramatikas likumiem. Liela nozīme nedzirdīgo zīmju valodā ir arī nemanuālajiem līdzekļiem; sejas mīmikai, ķermeņa pozām, kustību intensitātei.

Zīmes, kas ar specifisku pirkstu kombināciju palīdzību apzīmē verbālajā valodā lietojamos burtus sauc par daktilajām zīmēm jeb daktilemmām. Tā ir savdabīga pārejas forma starp rakstīto valodu un nedzirdīgo zīmju valodu. Nedzirdīgo zīmju valodas komunikācijas praksē tās tiek izmantotas reti, galvenokārt pedagoģiskajiem mērķiem vai tulkojot no verbālās valodas uz nedzirdīgo zīmju valodu.

Latviešu valodas daktilo zīmju alfabēts

Papildus zīmju valodai saziņā ar nedzirdīgu personu var tikt izmantota lasīšana no lūpām, rakstīšana, daktilēšana un komunikācija ar zīmju valodas tulka starpniecību.

Sabiedrībā pastāv kļūdains uzskats, ka zīmju valoda ir primitīva un nepietiekami attīstīta pretstatā verbālajai valodai. Gadsimtu gaitā attīstījusies komunikācijas prakse un mūsdienu zinātniskie pētījumi pierāda, ka ar nedzirdīgo zīmju valodas elementu palīdzību ir iespējams īstenot pilnvērtīgu informācijas apmaiņu. To ir iespējams pielietot ikvienā sociālās dzīves sfērā.

Jāņem vērā, ka tā nav universāla saziņas sistēma, - tai ir noteikta nacionālā piederība, un katras nacionālās zīmju valodas struktūrā ir arī reģionālie vai dažādu sociālo grupu dialekti. Šādā veidā nedzirdīgie veido lingvistisku un kultūras minoritāti.

Par zīmju valodas pamatlicēju tiek uzskatīts francūzis Š.M. de Lepē (1712-1789), kurš uzsāka nedzirdīgo vidū jau lietoto zīmju apkopošanu un sistematizēšanu, izstrādāja jaunas zīmes, lika pamatus zīmju valodas gramatikas izveidei un 1754.gadā Parīzē atvēra pirmo nedzirdīgo skolu. Viņš tiek uzskatīts par mīmikas metodes ieviešanas, bērnu ar dzirdes traucējumiem izglītības sistēmā, pamatlicēju. Viņš un viņa sekotāji C. A. Sikārs (C.-A. Sicard) un R. A. Bebians (R.- A. Bebian) valodas mācīšanai nedzirdīgajiem bērniem izmantoja īpašo nedzirdīgo zīmju valodas gramatiku.

Latvijā pagaidām daudzi šīs komunikācijas sistēmas uzbūves un funkcionēšanas aspekti nav līdz galam izpētīti. Pēdējos gados šāda izpēte ir uzsākta, tiek veikta zīmju reģistrēšana un apguve, norit darbs pie jaunu zīmju izveides. Latvijā Zīmju valoda ir atzīta kopš 2001.gada 1.septembra. Daudzās valstīs zīmju valoda vēl līdz šim brīdim nav atzīta.

Izmantotā literatūra;
„Sabiedrībai par nedzirdību”, 2000, Latvijas Nedzirdīgo savienība
„Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati”, Colin Baker
www.lns.lv
www.zimjuvaloda.lv
www.liis.lv

Pasaka

Ilustrators: Kaspars Studāns

Viens mācīts vīrs izdomājis zīmju valodu, ar kuru varētu savā starpā saprasties, nemaz nerunājot. Reiz šis mācītais vīrs aizbraucis uz Tērbatu apklaušināties, vai arī turienes augstskolā viņa zīmju valoda esot pazīstama. Tērbatas profesori gan par to valodu nekā nezinājuši, bet negribējuši atzīties un stāstījuši, ka arī viņiem esot viens zīmju valodas pratējs. Tad viņi sarunājušies ar studentiem, vai no tiem kāds nebūtu mācījies šo jauno valodu, bet arī tie par to nekā nezinājuši. Ko nu darīt? Tad studenti stāstījuši, ka šiem esot pazīstams viens miesnieka zellis, kam nekad vārdu netrūkstot. Vai nevarētu to sūtīt par zīmju valodas pratēju? Šis miesnieka zellis bijis ar vienu aci. Nu apģērbuši miesnieka zelli glītās drēbēs un atveduši uz augstskolu.

   Tad atnācis arī mācītais vīrs un iesācis sarunu zīmju valodā. Zinātnieks pacēlis vienu pirkstu un zellis rādījis viņam divi pirkstus. Nu zinātnieks pacēlis trīs pirkstus un zellis rādījis dūri. Beidzot zinātnieks rādījis skaistu gludu ābolu, bet zellis tam pretī maizes garozu. Ar to saruna beigusies un mācītais vīrs aizgājis.

   Pēc tās sarunas profesori prasījuši savam viesim, kā viņa saruna izdevusies. Mācītais vīrs atbildējis: "Mēs ļoti labi sapratāmies. Es pacēlu vienu pirkstu, aizrādīdams, ka mums ir viens Dievs. Jūsu valodas pratējs rādīja divi pirkstus, sacīdams, ka ir vairāk nekā viens. Es nu jautāju, vai tad mums nav trīs dievi, paceldams trīs pirkstus. Tad viņš parādīja dūri, apgalvodams, ka šie trīs ir viens. Tad es izņēmu no kabatas ābolu, pielīdzinādams to mūsu apaļai zemei. Viņš izņēma maizes garozu, stāstīdams, ka zeme nemaz nav tik gluda."

   Vēlāk profesori atsaukuši arī miesnieka zelli pie sevis un prasījuši, kā viņam klājies ar runāšanu. Miesnieka zellis atbildējis: "Kā tas svešais kungs ienāca, tā tūliņ rādīja man vienu pirkstu, teikdams, ka man ir tikai viena acs. Es viņam atbildēju, ka es tikpat labi redzu ar vienu aci, kā viņš ar abām, un pacēlu divi pirkstus. Tad viņš man rādīja trīs pirkstus, teikdams, ka par mums abiem ir tikai trīs acis. Es nu saskaitos, ka viņš grib zoboties par manu vienu aci, un parādīju viņam dūri. Pēdīgi viņš, kā lielīdamies, rādīja man skaistu ābolu. Es atkal atbildēju, ka rupja maize man ir svarīgāka nekā viņa ābols, un izņēmu no kabatas vienu maizes garozu."

   Tā bija gan notikusi saruna zīmju valodā, bet katrs bija to sapratis savādi.

P. Šmits Raunā.

Pasaka pārpublicēta no http://www.pasakas.net

Fakti par nedzirdību

Latvijā vēl līdz šim nav apkopoti precīzi statistikas dati par vājdzirdīgu un nedzirdīgu cilvēku skaitu. Starptautiski atzīti ir divi skaitļi; 1% no visiem pasaules iedzīvotājiem ir dzirdes traucējumi, bet 0,1% ir pilnīgi nedzirdīgi.

Nedzirdība - stabils dzirdes zudums, pie kura nav iespējams patstāvīgi apgūt valodu un saprast runāto pat pie auss gliemežnīcas.

Vājdzirdība - stabila dzirdes pasliktināšanās, pie kuras iespējams patstāvīgi uzkrāt minimālo valodas krājumu uz atlikušās dzirdes pamata, uztverot runu kaut vai nelielā attālumā no auss gliemežnīcas.

Pēc Latvijas Nedzirdīgo savienības datiem Latvijā ir apmēram 30 000 cilvēki ar dzirdes traucējumiem. No tiem pilnīgi nedzirdīgi ir 2000, un viņu dzimtā valoda ir zīmju valoda.

Latvijā vājdzirdīgus un nedzirdīgu cilvēkus vieno Latvijas Nedzirdīgo savienība, Latvijas Vājdzirdīgo asociācija un Latvijas Nedzirdīgo Jauniešu Organizācija.

90% nedzirdīgu bērnu piedzimst dzirdīgiem vecākiem.

Kas izraisa dzirdes zudumu grūtniecības laikā

• ģenētiskas anomālijas; 
• citomegalovīrusa (CMV) saslimšana bērnam atrodoties embrija stadijā; 
• grūtniecības laikā pārslimotas masaliņas, masalas, vējbakas, herpes vīrusu infekcijas; 
• grūtniecības laikā lietots alkohols; 
• iedzimts sifiliss; 
• vecāku RH (rēzus) faktoru nesaderība; 
• spontānā aborta risks; 
• ilgstoša grūtniecības saglabāšana.

Kas izraisa dzirdes zudumus pirmajā dzīves mēnesī 

• dzimšanas svars mazāks par 1500gm; 
• ilgstošs skābekļa trūkums; 
• dzemdību traumas.

Kas izraisa dzirdes zudumus vēlākos dzīves posmos

• meningīts, encefalīts, masaliņas; vīrusu slimības (īpaši gripa); 
• ausu infekciju slimības, vidusauss iekaisums, kuri lielākoties rodas galvas traumu rezultātā (piem. dzemdību procesā); 
• traumas; 
• medikamenti (īpaši gentamicīns); regulāra aspirīna, acetaminofēna un pretiekaisuma līdzekļu lietošana; 
• mūzikas atskaņotāji, jo īpaši mūzikas klausīšanās ar austiņām.