Zīmju valoda

Zīmju valoda ir valoda, kura verbālās komunikācijas vietā izmanto manuālo komunikāciju. Zīmju valoda ir dabiska nedzirdīgo cilvēku sazināšanās forma, strukturāli sarežģīts sistemātisks komunikācijas līdzeklis. Tā ir patstāvīga saziņas sistēma pielīdzināma jebkurai verbālajai valodai, piemēram, latviešu, krievu, angļu u.c. Tai ir raksturīga sava, no verbālās valodas atšķirīga gramatiskā struktūra. Minimālā nedzirdīgo zīmju valodas vienība ir žests jeb manuālā zīme, kas kalpo kā patstāvīga informācijas nesēja.  Manuālās zīmes veidojot vienlaicīgi tiek kombinēta pirkstu un rokas forma, rokas stāvoklis attiecībā pret runātāja ķermeni, zīmes izvietojums telpā un kustība. Viena zīme spēj aizstāt vairākus semantiski atšķirīgus vārdus, piemēram, priekšmeta un darbības apzīmējumus. Zīmju valodā jebkurš stāstījums tiek veidots no izteikumiem, kas tiek veidoti saskaņā ar noteiktiem gramatikas likumiem. Liela nozīme nedzirdīgo zīmju valodā ir arī nemanuālajiem līdzekļiem; sejas mīmikai, ķermeņa pozām, kustību intensitātei.

Zīmes, kas ar specifisku pirkstu kombināciju palīdzību apzīmē verbālajā valodā lietojamos burtus sauc par daktilajām zīmēm jeb daktilemmām. Tā ir savdabīga pārejas forma starp rakstīto valodu un nedzirdīgo zīmju valodu. Nedzirdīgo zīmju valodas komunikācijas praksē tās tiek izmantotas reti, galvenokārt pedagoģiskajiem mērķiem vai tulkojot no verbālās valodas uz nedzirdīgo zīmju valodu.

Latviešu valodas daktilo zīmju alfabēts

Papildus zīmju valodai saziņā ar nedzirdīgu personu var tikt izmantota lasīšana no lūpām, rakstīšana, daktilēšana un komunikācija ar zīmju valodas tulka starpniecību.

Sabiedrībā pastāv kļūdains uzskats, ka zīmju valoda ir primitīva un nepietiekami attīstīta pretstatā verbālajai valodai. Gadsimtu gaitā attīstījusies komunikācijas prakse un mūsdienu zinātniskie pētījumi pierāda, ka ar nedzirdīgo zīmju valodas elementu palīdzību ir iespējams īstenot pilnvērtīgu informācijas apmaiņu. To ir iespējams pielietot ikvienā sociālās dzīves sfērā.

Jāņem vērā, ka tā nav universāla saziņas sistēma, - tai ir noteikta nacionālā piederība, un katras nacionālās zīmju valodas struktūrā ir arī reģionālie vai dažādu sociālo grupu dialekti. Šādā veidā nedzirdīgie veido lingvistisku un kultūras minoritāti.

Par zīmju valodas pamatlicēju tiek uzskatīts francūzis Š.M. de Lepē (1712-1789), kurš uzsāka nedzirdīgo vidū jau lietoto zīmju apkopošanu un sistematizēšanu, izstrādāja jaunas zīmes, lika pamatus zīmju valodas gramatikas izveidei un 1754.gadā Parīzē atvēra pirmo nedzirdīgo skolu. Viņš tiek uzskatīts par mīmikas metodes ieviešanas, bērnu ar dzirdes traucējumiem izglītības sistēmā, pamatlicēju. Viņš un viņa sekotāji C. A. Sikārs (C.-A. Sicard) un R. A. Bebians (R.- A. Bebian) valodas mācīšanai nedzirdīgajiem bērniem izmantoja īpašo nedzirdīgo zīmju valodas gramatiku.

Latvijā pagaidām daudzi šīs komunikācijas sistēmas uzbūves un funkcionēšanas aspekti nav līdz galam izpētīti. Pēdējos gados šāda izpēte ir uzsākta, tiek veikta zīmju reģistrēšana un apguve, norit darbs pie jaunu zīmju izveides. Latvijā Zīmju valoda ir atzīta kopš 2001.gada 1.septembra. Daudzās valstīs zīmju valoda vēl līdz šim brīdim nav atzīta.

Izmantotā literatūra;
„Sabiedrībai par nedzirdību”, 2000, Latvijas Nedzirdīgo savienība
„Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati”, Colin Baker
www.lns.lv
www.zimjuvaloda.lv
www.liis.lv