 |
Ilustrators: Kaspars Studāns |
Viens mācīts vīrs izdomājis zīmju valodu, ar kuru varētu savā starpā saprasties, nemaz nerunājot. Reiz šis mācītais vīrs aizbraucis uz Tērbatu apklaušināties, vai arī turienes augstskolā viņa zīmju valoda esot pazīstama. Tērbatas profesori gan par to valodu nekā nezinājuši, bet negribējuši atzīties un stāstījuši, ka arī viņiem esot viens zīmju valodas pratējs. Tad viņi sarunājušies ar studentiem, vai no tiem kāds nebūtu mācījies šo jauno valodu, bet arī tie par to nekā nezinājuši. Ko nu darīt? Tad studenti stāstījuši, ka šiem esot pazīstams viens miesnieka zellis, kam nekad vārdu netrūkstot. Vai nevarētu to sūtīt par zīmju valodas pratēju? Šis miesnieka zellis bijis ar vienu aci. Nu apģērbuši miesnieka zelli glītās drēbēs un atveduši uz augstskolu.
Tad atnācis arī mācītais vīrs un iesācis sarunu zīmju valodā. Zinātnieks pacēlis vienu pirkstu un zellis rādījis viņam divi pirkstus. Nu zinātnieks pacēlis trīs pirkstus un zellis rādījis dūri. Beidzot zinātnieks rādījis skaistu gludu ābolu, bet zellis tam pretī maizes garozu. Ar to saruna beigusies un mācītais vīrs aizgājis.
Pēc tās sarunas profesori prasījuši savam viesim, kā viņa saruna izdevusies. Mācītais vīrs atbildējis: "Mēs ļoti labi sapratāmies. Es pacēlu vienu pirkstu, aizrādīdams, ka mums ir viens Dievs. Jūsu valodas pratējs rādīja divi pirkstus, sacīdams, ka ir vairāk nekā viens. Es nu jautāju, vai tad mums nav trīs dievi, paceldams trīs pirkstus. Tad viņš parādīja dūri, apgalvodams, ka šie trīs ir viens. Tad es izņēmu no kabatas ābolu, pielīdzinādams to mūsu apaļai zemei. Viņš izņēma maizes garozu, stāstīdams, ka zeme nemaz nav tik gluda."
Vēlāk profesori atsaukuši arī miesnieka zelli pie sevis un prasījuši, kā viņam klājies ar runāšanu. Miesnieka zellis atbildējis: "Kā tas svešais kungs ienāca, tā tūliņ rādīja man vienu pirkstu, teikdams, ka man ir tikai viena acs. Es viņam atbildēju, ka es tikpat labi redzu ar vienu aci, kā viņš ar abām, un pacēlu divi pirkstus. Tad viņš man rādīja trīs pirkstus, teikdams, ka par mums abiem ir tikai trīs acis. Es nu saskaitos, ka viņš grib zoboties par manu vienu aci, un parādīju viņam dūri. Pēdīgi viņš, kā lielīdamies, rādīja man skaistu ābolu. Es atkal atbildēju, ka rupja maize man ir svarīgāka nekā viņa ābols, un izņēmu no kabatas vienu maizes garozu."
Tā bija gan notikusi saruna zīmju valodā, bet katrs bija to sapratis savādi.
P. Šmits Raunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru